Kad mēs ar Guntu iepazināmies, man šķita, ka esmu izvilcis laimīgo lozi. Gunta ir pievilcīga, saimnieciska sieviete, viņai ir divdesmit seši gadi, bet man – nedaudz pāri trīsdesmit. Viņas dēls Roberts, kuram nupat palika pieci gadi, likās mierīgs un labi audzināts puika.
Mūsu attiecības pusgada laikā bija kļuvušas tik nopietnas, ka pārvākšanās uz Valmieru šķita kā loģisks un pareizs solis mūsu kopīgajai nākotnei. Guntai piederēja plašs divistabu dzīvoklis netālu no Gaujas, ko viņa bija mantojusi, un mēs nolēmām, ka es savu dzīvokli Rīgā izīrēšu, bet pārcelšos pie viņiem.
Plāns uz papīra izskatījās ideāls. Ziemas vakari Valmierā, pastaigas gar sniegoto Gaujas stāvo krastu un mierīga ģimenes dzīve bez lielpilsētas dunas. Es jau iztēlojos, kā mēs kopā rotāsim egli un kā es beidzot sajutīšos kā daļa no īstas ģimenes.
Tomēr realitāte mani “nopļāva” jau pirmajā mēnesī. Tagad, sēžot savā vecajā mājoklī un skatoties pa logu, es saprotu, ka pieļāvu klasisku kļūdu – mēs neizrunājām to, kā tiks tērēta nauda, kad zem viena jumta būsim trīs, nevis divi.
Kā sākās “kopīgais” maks
Es vienmēr esmu uzskatījis, ka vīrietim ir jāuzņemas atbildība, un biju gatavs segt lielāko daļu komunālo maksājumu un pārtikas izdevumu. Taču Guntai bija pavisam cita izpratne par “kopīgo budžetu”. Viss sākās pavisam nemanāmi.
Atgriežoties no darba, es regulāri saņēmu ziņas: “Daini, iebrauc veikalā, Robertam beigušies jogurti un vajag tos jaunos biezpiena sieriņus.”
Sākumā es par to pat nedomāju – tie taču ir tikai daži eiro. Bet drīz vien pamanīju, ka katrs gājiens uz vietējo veikalu man izmaksā arvien dārgāk. Grozā vairs neparādījās tikai produkti vakariņām mums abiem.
Tur zibenīgi nonāca bērnu rotaļlietas, dārgas brokastu pārslas ar dzelzs vīra attēliem un speciāli, ekoloģiski mazgāšanas līdzekļi, jo bērnam it kā esot jutīga āda. Mans bankas konts sāka “kust” ātrāk nekā pirmais sniegs uz Valmieras ielām.
Mēneša beigās, kad nejauši ieraudzīju dažus rēķinus, sapratu skarbu patiesību. Alimentus, ko sūtīja Roberta tēvs, Gunta nekavējoties pārskaitīja uz atsevišķu krājkontu, saucot to par “dēla drošības spilvenu”.
Savukārt savu algu viņa tērēja tikai savām vajadzībām – vizītēm pie kosmetologa, jaunām somiņām un kafijām ar draudzenēm. Izrādījās, ka visa mūsu trijotnes ikdiena – sākot no maizes un beidzot ar apkures rēķiniem un tualetes papīru – pilnībā gūlās uz maniem pleciem.
“Mēs taču esam ģimene!”
Kad es beidzot nolēmu šo tēmu pacelt un pajautāt, kāpēc visi tēriņi pēkšņi ir kļuvuši par manu pienākumu, Gunta izskatījās patiesi apvainojusies. Viņa tajā brīdī virtuvē grieza salātus un pat nolika nazi malā, lai paskatītos uz mani ar tām lielajām, nevainīgajām acīm.
— Daini, es nesaprotu tavu jautājumu. Mēs taču esam ģimene! — viņa teica ar tādu pārliecību, ka es uz mirkli sajutos kā sliktais tēls kādā seriālā. — Tu dzīvo pie mums, mēs esam viena komanda.
Roberts aug, viņam vajag labāko. Es taču nevaru ledusskapī vilkt robežas: šis sieriņš pieder man, bet tā desa tev. Tas taču būtu vienkārši smieklīgi un sīkmanīgi.
Es noriju krupi un paklusēju. Bet jau otrajā mēnesī situācija kļuva vēl saspringtāka. Gunta sāka mani mērķtiecīgi “audzināt” tēva lomai, bet tikai tajos brīžos, kad bija jāver vaļā maciņš.
— Robertam saplīsa tie dārgie zābaki, kuros mēs gājām uz dārziņu, — viņa paziņoja kādā drēgnā trešdienas rītā. — Redzēju, ka Valmieras centrā ir jauna kolekcija. Aizbrauksi šovakar pakaļ? Tikai skaties tos labākos, lai kājas nesalst.
Es paskatījos cenas internetā un paliku mēms. Tie zābaki maksāja pusi no tās summas, ko es biju atlicis sava auto apkopei.
— Gunta, varbūt parunā ar Roberta tēvu? Lai viņš arī piedalās, tie tomēr ir apavi viņa dēlam, — es ierosināju.
— Ak, Daini, tu taču zini, ka no viņa neko nevar izspiest! — viņa nikni atmeta ar roku. — Tu taču šobrīd esi vīrietis šajās mājās. Bērns pie tevis ir pieķēries, bet tu pēkšņi sāc skaitīt katru centu? Vai tiešām tev bērna ir žēl?
Kā es kļuvu par “staigājošu maku”
Tas vārds “žēl” kļuva par viņas galveno ieroci. Pamazām es pamanīju, ka jebkura mana vēlme nopirkt kaut ko sev tika uztverta kā nodevība pret “mūsu kopīgajām interesēm”.
— Kāpēc tev vajag to jauno instrumentu komplektu? — Gunta neizpratnē jautāja, kad biju ieminējies par pirkumu. — Robertam pavasarī vajadzēs jaunu riteni, tas ir daudz svarīgāk. Mums ir jādomā par nākotni, nevis par tavam izklaidēm.
Šajā brīdī es sāku saprast, ka runa vairs nav tikai par naudu vai zābakiem. Tas bija kaut kas dziļāks. Pirmajā vietā Guntai, protams, vienmēr bija Roberts un viņa bezgalīgās vēlmes, un es kā pieaudzis vīrietis to pilnībā respektēju.
Mātei ir dabiski vēlēties savam bērnam pašu labāko, īpaši ziemas laikā, kad gribas radīt siltuma un drošības sajūtu. Tomēr man kā cilvēkam, kurš Valmierā bija ienācis tikai pirms pāris mēnešiem, šī situācija sāka šķist nevienlīdzīga.
Es jutu, ka no manis tiek gaidīta pilnīga pašatvade, bet pretī es saņēmu tikai “pienākumu sarakstu”. Tas vairs neatgādināja divu pieaugušu cilvēku partnerību, kur abi kopā ceļ savu nākotni.
Drīzāk tas izskatījās pēc nepārrakstīta līguma, kurā es biju parakstījies uz visām saistībām, bet manas intereses – kaut vai vēlme sakrāt jaunam auto vai vienkārši justies novērtētam – palika kaut kur fonā.
Šī emocionālā slodze auga ar katru dienu, līdz pienāca vakars, kas visu mainīja. Tas bija brīdis, kad es sapratu: dažreiz pat vislabākie nodomi var novest pie strupceļa, ja mēs pazaudējam paši sevi.
Bet kas notika, kad Gunta paziņoja par vērienīgu ideju, kurai manā budžetā vietas vairs nebija?
Un kāpēc tieši “viena ziņa telefonā” kļuva par pēdējo pilienu?
Nākamajā lapā – par to, kā beidzās mūsu kopdzīve un ko es sapratu par robežām attiecībās pēc šīs pieredzes Valmierā.
